Tā viņi aizbrauc. Darbspējīgie...
egor.gribanov's photostream. Foto: www.flickr.com
Uz nelielu Anglijas miestiņu netālu no Jorkas pilsētas aizceļos kārtējā latviešu ģimene ar trim maziem bērniem, no kuriem jaunākajai - Kristīnei - ir tikai deviņi mēneši. Tas nebūs izpriecas brauciens. Ja paliktu un nekas nemainītos, pazaudētu visu, kas tiem pieder. Aviobiļetes ir pasūtītas, un katra diena viņus tuvina jaunajai dzīvei ārpus ierastās vides. Viņi piekrita sarunai, pretī saņemot solījumu, ka vārdi rakstā būs mainīti. Tie arī nav būtiski, jo stāsts ir līdzīgs daudziem un iemesli tie paši, kālab prom no savas zemītes aizbrauc tūkstošiem izmisuma plosītu cilvēku.
Kredīts jāmaksā, bet darba nav
Dienā, kad apmeklēju Kārkliņus viņu lauku mājā netālu no Limbažiem, Vija bija viena ar abiem jaunākajiem bērniem. Vecākais dēliņš Egons ir dārziņā, vīrs Juris devies palīdzēt kaimiņam remontēt mašīnu. - Vismaz cilvēkos, - noteica namamāte, neslēpjot, ka bezdarbnieka statusā Juris dienām nesatiekas ar cilvēkiem, kļūst arvien nervozāks un viņa nebrīnītos, ja no spriedzes tam sāktu rēgoties baltās pelītes. Pie ledusskapja piesprausts saraksts ar darbiem, kas vēl jāpagūst līdz aizbraukšanai, to vidū - jāaizved sociālajam centram pāris maišeļu ar bērnu drēbītēm, jo lielu bagāžu viņi līdzi neņems. Vija iznes no istabas divus nupat nopirktus čemodānus, tāpat četras lielākas un mazākas mugursomas, kurās paredzēts ietilpināt nepieciešamāko. Rosoties viņa atbrīvojas, saruna pamazām kļūst atklātāka. Bērni spēlējas istabā, laiku pa laikam ziņkāri pabāžot gaišās galviņas virtuves durvju spraugā.
Vēl pirms dažiem gadiem Vijai un Jurim bija šķitis, ka dzīvē viss iet uz augšu. Vija strādāja valsts pārvaldē, kur pēdējā laikā ik gadu par 100 latiem palielināja algu un bija cerība, ka tā turpināsies. Arī Juris lielā būvniecības uzņēmumā pelnīja labi. Tāpēc viņi pirms četriem gadiem pieņēma drosmīgu lēmumu - par 35 000 latu iegādājās lauku māju, līgstot ar banku par aizņēmumu uz 20 gadiem. Ieķīlāts tika arī viņu divistabu dzīvoklis pilsētā, ko izlēma nepārdot, jo bērni izaugs un kādreiz tas varētu noderēt.
Pirmais šoks bija tad, kad man nevis pielika, bet samazināja algu. Savulaik domāju, ka kaut kas sašķobīties var Jurim privātajā struktūrā, taču ne man - valsts iestādē. Kļūdījos. Būtu dzīvojuši savās divās istabās, gan jau kaut kā iztiktu, - gandrīz kā runājot ar sevi, pārliek namamāte.
Arī Jurim no prāvā atalgojuma vairs nebija ne miņas. Kad no minimālās algas atskaitīja ikdienišķos degvielas izdevumus, lai nokļūtu līdz darbavietai, un tēriņus par pusdienām, maciņā atlika vien pārdesmit latu. Pagājušā gada nogalē uzņēmumā atlaida vairāk nekā 20 darbinieku, to skaitā arī viņu - trīs bērnu tēvu. Vija teic, ka citiem bija vēl sliktāk. Juris vismaz varēja stāties bezdarbniekos un mēnesī saņemt savus Ls 90, bet bija arī cilvēki ar īsāku stāžu, viņi nevarēja saņemt pabalstu. Māmiņu alga Vijai beigsies maijā. Ar banku izdevies vienoties uz sešiem mēnešiem atlikt aizņēmuma pamatsummas atmaksu, bet par procentu likmi vien ik mēnesi jānoskaita 100 eiro. Uz jautājumu, vai Juris meklēja darbu, Vija atbild: - Meklēja. Un tūdaļ atjautā: - Kāda no tā jēga? Šādā laikā visi turas savās vietās. Pat ja kaut kur piedāvātu darbu, maksātu ne vairāk par minimālo algu. Tā neatrisinātu viņu problēmu. Liekus 300 eiro norēķiniem ar banku viņi ik mēnesi nevarētu sagrabināt.
Spontāns lēmums
Vija atceras: - Es juku vai prātā. Domājām nesūtīt Egonu dārziņā, bet viņam drīz būs seši gadi. Bērnam taču jāgatavojas skolai un pamazām jāsāk mācīties. Uz ko ietaupīt? Janvārī piezvanīja mans brālis, kurš jau vairāk nekā četrus gadus ir Anglijā. Stāstīju, kā dzīvojam, un ieteicos, lai meklē mums darbu. Viss notika tik strauji, ka bija pat grūti noticēt. Pēc divām stundām viņš atzvanīja, sacīja, lai pērkam biļetes un braucam. Solīja, ka būs jumts un arī darbs.
"Kad mēs brauksim uz Angliju, šovakar vai rīt?"
Viņš domā, ka Anglija ir tas pats, kas Rīga, - pirmo reizi visas sarunas laikā Vija pasmaida. Viņa gan atklāj, ka pašai aizbraukšana nav tik grūta kā vīram, kuram te paliek brāļi, māsas un abi vecāki. Viņiem sirdis lūst… Lai gan cilvēkos Juris cenšas turēties, smaidīt un jokoties, sieva zina, ka tā ir tikai maska. Mana māte par mums neuztraucas, mums nav sirsnīgu attiecību. Viņai visu laiku svarīgāks bijis alkohols. Mani izaudzināja vecmāmiņa, kuru es ļoti mīlēju, bet viņu pērn aizvadījām aizsaulē. Tēvu aizstāja onkulis. Par mums norūpējusies mana māsa, draugi, raud un pārdzīvo tantīte, kurai arī divi mazbērni ir aizbraukuši no Latvijas, - Vija pieklust. Viņa agri kļuva patstāvīga un pieaugusi. Pabeidza augstskolu, iestājās darbā un, kad satika Juri, viņai pirmo reizi bija savas mājas, tuvs cilvēks un ģimenes sajūta.Nopirktā lauku māja bija jāremontē. Juris pārvilka elektrību, atjaunoja priekšnamu, uzcēla siltumnīcu, bet - grozies kā gribi - visam vajag naudu, un remonts nav pabeigts. Tomēr laukos viņiem patika, jo bērniem bija smiltis, pagalms, pirtiņa, tik daudz zaļas zāles un zilas debesis. Protams, Kārkliņi apzinās, ka mājas vērtība bija uzpūsta. Vija spriež, ka banka ar viņiem nespēlēsies un arī nekavēsies atņemt visu, jo tā ar parādniekiem notiek. Jau tagad viņiem sāpīgi, ka tik spiedīgos apstākļos aizņēmuma procenti jāmaksā bezjēdzīgi. - Ir arī mūsu vaina, ka uz visu skatījāmies pārāk optimistiski un neapsvērām risku. Tā tolaik rīkojās arī daudzi vīra kolēģi. Ne viens vien jau sen pametis Latviju.
Vecāki pārdzīvo un atbalsta
Viņu lielā cerība ir brālis. Pat ja Juris tūdaļ nedabūtu darbu, brālis sola palīdzēt ar naudu un skubina, lai nevelk garumā. Lielbritānijas likumi pret imigrantiem ir vēlīgi. Zināms, ka jau drīz par bērniem viņi saņems nelielu valsts pabalstu, bet, kad tur būs nodzīvojuši gadu, to palielinās. Pagaidām abi pieļauj, ka Anglijā paliks divus gadus, kamēr Vijai pēc meitiņas piedzimšanas saglabājas darbavieta. Ja tālumā veiksies labi, bet šeit nekas nemainīsies, varbūt paliks ilgāk.
Vijas brālis ar dzīvi ir apmierināts. Varbūt viņš atgriezīsies Latvijā, kad būs nopelnījis pensiju, iespējams, atbrauks tikai paciemoties. Viņa ģimene ir izjukusi, bet par savām meitām tēvs rūpējas. Katru vasaru brīvlaikā meitas brauc pastrādāt, nopelnīt un, tiklīdz beigs skolu, arī domā pārcelties uz Angliju. Viņš nepacietīgi gaida māsas ģimeni, jo nolēmis pirkt mašīnu, bet nav braukšanas tiesību. Vijai tās ir, tāpēc, visticamāk, vismaz sākumā mašīnas vadību uzticēs viņai.
Jura mammai Rasmai, kas izaudzinājusi piecus bērnus, viņš ir pirmais, kurš spiests aizbraukt. Arī vecākais dēls, Jura brālis, pašlaik ir bezdarbnieks, jo uzņēmumā, kur viņš strādāja, sākta bankrota procedūra. Viņš Nodarbinātības valsts aģentūras Limbažu filiāles kursos gan ieguvis augstāku kvalifikāciju, bet visur, kur meklējis darbu, prasa pieredzi. Rasma nopūšas un neizslēdz, ka arī otrs dēls var izdomāt aizceļot: - Visu laiku esmu strādājusi un skrējusi, cik var, lai varētu iztikt. Man patīk kādu brīdi aizbraukt un redzēt, kā cilvēki pasaulē dzīvo, bet manas mājas ir Latvijā, es gribu te nodzīvot savu mūžu. Ir sāpīgi ne tikai par saviem, bet arī par paziņu un pat svešu cilvēku bērniem, kam jāaizbrauc tāpēc, ka viņiem savā zemē nav iespējams dzīvot. Lai cik man grūti sacīt tādus vārdus, bet Jurim un Vijai jābrauc prom. Te viņiem kļūs tikai sliktāk. Varbūt viņi pārsteidzās. Kad uzzināju par nodomu pirkt vecu māju, vairākas naktis nespēju gulēt. Taču viņi nenopirka sev pili un nedzīvoja pāri iespējām, tikai gribēja sev un bērniem cilvēcīgu dzīvi. Vainoju tos lielos kungus, kas piepildīja savus banku kontus un noveda valsti līdz bankrotam. Uz visa šā posta fona vēl arvien viņiem nav kauns pielikt un pielikt sev lielākas algas.
Man liekas, Latvijā drīz paliks tikai nespējīgi pensionāri…
Rasma stāsta, ka abi ar vīru brauks uz lidostu pavadīt bērnus, lai vēl pirms tālā ceļa cieši apskautu mazulīšus un iedrošinātu savus mīļos. Intuīcija saka - būs labākSarunājoties Vija piemet plītij malku, vāra pusdienas. Kamēr bērni uz brīdi izlaisti no acīm, Agrītis pamanās klusi pieslīdēt pie ūdens spaiņa un iegremdē tajā rokas līdz elkoņiem. Piedurknes ir slapjas, un bērnam tāds nieka nedarbs sagādā lielu prieku. Māmiņa viņu aprāj un, nolikusi vietā dvieli, pārlaižot skatu galdam, ieliek maisiņā zāļu pudelīti. Līdzņemšanai. Somas nav sāktas kārtot, bet noderīgās lietas viņa atliek. Uz galda stāv no studiju laikiem saglabāta angļu valodas mācību grāmata, ko Vija pāršķir, kad mazie guļ. Jurim būs jāstrādā vidē, kur lielākoties saprotas krieviski. Ar sāpju grimasi sejā viņa ierunājas par situāciju valstī un nodomu pagarināt pensionēšanās vecumu. Viņasprāt, tad darba vietas jaunajiem neatbrīvosies un šeit palikušajiem nebūs nākotnes. Vija nebrīnās, ka
depresijā cilvēki cits pret citu kļūst ļauni un nenovīdīgi, izdara noziegumus un jaunām ģimenēm nav bērnu.
Ne visi spēj sadūšoties un aizbraukt, ne katrs var atrast vietu plašajā pasaulē, ja savā zemē kļuvis lieks. - Vecgada vakarā lējām laimes. Tad mums vēl nebija ienākusi prātā doma par aizbraukšanu. Smējām, ka visiem iznācis kaut kas saistībā ar transportu. Egonam lidmašīna, Jurim mašīna, man motocikls, - Vija izņem no plaukta un pasvārsta saujā simboliskos alvas atlējumus, ticot, ka dīvainā sakritība tiešām nesīs laimi tālumā. Vija ir pieķērusies šai domai un ieklausās savā intuīcijā. Tā viņai saka - vajag braukt un būs labi. Vēlāk piezvanu Jurim, bet viņš atsmej, ka sieva jau noteikti visu pateikusi un viņam vairs nav ko piebilst. Dēliņam ir jubileja. Viņi gaida draugus, kuri šo mirkli izmantos, lai teiktu ceļavārdus, uzmundrinātu un novēlētu lidojumam labvēlīgu laiku.
