Foto: sxc.hu/stroinski
Veroties uz darba iespējām Latvijā, jāatzīst, ka ar katru dienu kļūst arvien drūmāk un esošā situācija valstī ir ne tikai iedragājusi cilvēku ekonomisko stāvokli, bet arī viņus pašus, īpaši attieksmē pret līdzās esošajiem.
Vēl līdz šim ar bažām raudzījos uz tiem cilvēkiem, kas cits pēc cita krāmēja čemodānus, lai dotos prom no Latvijas: „Vai nu gluži te ir tik slikti un vai tas nav slinkums un iedomas, ka nevar atrast savu vietu mūsu valsts robežās?” Ņemot vērā, ka no tuvējiem pagastiem pirmie, kas devās peļņā uz Īriju un Angliju pirms pāris gadiem, galvenokārt bija tie, kas tepat īsti negribēja strādāt un neizcēlās tik daudz ar darba, kā dzeršanas tikumu, domāju: “Nu, jā, īstie!!! Latvijā viņiem slikti, taču ārzemēs nu atradīs lielo laimi, šeit viņus nenovērtē, taču ārzemēs būs savādāk – gan nauda, gan labi dzīves apstākļi utt.” Taču nu jau pēdējā laikā arvien mazāk paziņu, draugu un radu paliek līdzās, šeit - Latvijā. Nu jau “sāpīgi” kļūst, kad tuvojas vārda vai dzimšanas diena, jo nav pat ko pasaukt uz torti, jo draugi un radi vairs nedzīvo kaimiņos, pat ne blakus pagastā vai pilsētā… Un, satiekoties ar retajiem vēl Latvijā dzīvojošiem, uz jautājumu, kā klājas, atbild:
Televīzijā stāsta, ka palēnām Latvijā ekonomika atkopjas, apstākļi uzlabojas. Interesanti kam? Nu, jā, pati novēroju, ka arvien vairāk parādās dažādi darba piedāvājumi. Acumirklī šķiet, ka darba tirgus atkopjas. Taču, kad sāk ar tiem iepazīties un sekot līdzi jaunumiem, kas ik dienas parādās darba sludinājumos, novēroju, ir tādi uzņēmumi, kam visu laiku ir vakances. Vai tad nu gluži nevar atrast darbiniekus, ka tajos visu laiku brīvas darba vietas?
Darba meklētāji esot slinki...
Kā argumentu šim esmu dzirdējusi, ka darba devēji izsakās, ka cilvēki ir slinki un negribot strādāt, grūti atrast labus darbiniekus. Taču papētot vairāk darba sludinājumus – ziniet tie darbi, pienākumi un prasības arī nezin nu kādas!!! Nemirstoši darba piedāvājumi: "pastnieka" – reklāmas lapiņu izdalītāja, pārdevēja pa telefonu, preču izplatītāja - segu, spilvenu, trauku utt. - "iesmērētāja" darbs; prasības: entuziasms, pašdisciplīna utt.; reklāmu izplatītājiem – jāspēj iekļūt kāpņu telpās, preču izplatītājiem un pārdevējiem – jābūt talantīgiem pārdevējiem. Neesmu vēl satikusi cilvēku, kas sajūsminātos par tiem, kas uz ielas uzbāžas ar visādām "lapelēm", būtu pateicīgi par pilnām pastkastītēm, kur jārokas papīros, lai vispār atrastu vēstules un laikrakstus, kam arī pastkastīte tā kā domāta, vai arī laipni atbildētu svešajiem zvanītājiem, kam būtībā nav nekā īpaši svarīgi sakāma, lai "neilgai sarunai" izbrīvētu laiku, un reti kurš vēl nav "atkodis" to pārdevēju biznesu, kas laipni piesakās atbraukt uz mājām un iepazīstināt ar nepārspējamiem putekļusūcējiem, segām un spilveniem, kur nemājo nezin kādas tur ērcītes (brīnums kā, līdz šim guļot esošajā gultas veļā, vēl esam dzīvi) utt. Savu aktualitāti sludinājumos arī nezaudē apsarga un šofera amats. Taču kurš gan var ilgstoši diennaktis būt nomodā un vēl teicami veikt savus darba pienākumus.
Neatbilstošas prasības jeb "sētnieks - slotas operators"
Sajūsmina darba piedāvājumi, kur darba ņēmējam jāreģistrējas kā pašnodarbinātajam vai arī jābūt ar personīgo darba auto, darba instrumentiem utt. Kāda ir darba devēja loma? Tad jau katrs pats var būt sev saimnieks un piedāvāt savu darbu. Jo šajā situācijā visa atbildība ir uz paša pleciem, no darba devēja nav nekādas sociālās, darba vai jebkādas citas aizsardzības. Saprotu, ka ir amati, kur nepieciešamas zināšanas, iemaņas un prasmes – kur arī darba devēji prasa pieredzi. Bet vai nu gluži sētniekam – "slotas operatoram", trauku mazgātājai un mašīnu mazgātājam nepieciešama vairāku gadu pieredze?!
Nepieklājīgi neatbild uz vēstulēm
Taču nu pievērsīšos personīgi savai un sev tuva cilvēka pieredzei, atsaucoties uz darba sludinājumiem. Katru dienu sekojam līdzi jaunumiem darba sludinājumos, nav daudzi, kam atsaukties, taču pa retam gadās, kam aizsūtīt CV, – pusgada laikā ne no viena darba devēja nekādas reakcijas, pat atteikuma ne (labi, attaisnojums – ik dienas darba devēji saņem simtiem CV, nav laika katram atbildēt: "Piedodiet, Jūsu kandidatūra nav apstiprināta"). Vai tam būtu sakars ar motivāciju pieteikuma vēstulē? Lai cik daiļi to uzrakstītu, mēģinot radīt iespaidu, ka ilgojas pēc sapņu darba konkrētajā uzņēmumā, – atbildes nekādas. Vislabāko risinājumu izvēlējušies tie darba devēji, kas jau sludinājuma tekstā iekļāvuši frāzi, ka sazināsies (kādu ziņu dos) tikai tiem, kas tiks aicināti uz intervijām. Cerams, ka kādam tomēr šajā ziņā ir panākumi.
Smieklīgi maza alga, rēķinoties ar cilvēku izmisumu
Labāk veicas ar tiem darba piedāvātājiem, ar kuriem jāsazinās telefoniski un jāpiesaka sava kandidatūra. Vismaz uzreiz var noskaidrot – deri vai nederi darbam, vai maz ir kādas izredzes. Darba devēji pamatā par minimālo algu arī vairāk nevienam nesola. Strādāt gribošais samierinās ar to – vismaz kāda naudiņa, lai gluži badā nav jāmirst. Piekrītot dažādiem nosacījumiem, darba devējs piedāvā nākt strādāt jau nākamajā dienā. Darba meklētājs sapriecājas par to, ka viss tik ātri virzās uz priekšu. Taču ne viss ir tik labi kā šķiet, jau vairāki gadījumi, līdz šim neviens nav grasījies slēgt darba līgumu, taču saka: „Paskatīsimies, kā tev sanāk, un tad runāsim tālāk.” Uzreiz plinti krūmos mest būtu grēks. Bet kurš būtu iedomājies, ka var būt tik necilvēcīgi indivīdi! Izrādās, pusdienlaiks, veicot darbu, nav paredzēts, no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā „jārauj” bez apstāšanās – ne padzerties, ne paēst darba laikā. Darba devējs tevi visu laiku vēro, koriģē un baksta, un galarezultātā dienas beigās paziņo, ka esi visu dienu noslaistījies, darba rezultāta nav, un brīdī, kad esi iztaisnojis muguru, izrādās, esi bezmaz vai putnus skaitījis, lai tikai novilktu laiku. Un galu galā dabū noklausīties pārmetumus, izjust pazemojumu kā darbam nederīga persona. Uzreiz secini, ka pārbaudījumu neesi izturējis un ir divi varianti - piekrist tomēr vēl vienai iespējai sevi pierādīt vēl nākamajā dienā vai būt pietiekami lepnam, lai neļautu sevi vairs izverdzināt un pazemot, aiziet neatskatoties un vakarā atpūtināt sāpošo muguru un mēģināt sadziedēt uzberztās tulznas.
Jālien gluži vai uz vēdera darba devēja priekšā
Vilšanās, dusmas un rūgtums sirdī par to, ka cilvēkam, lai nopelnītu latu, ir gluži vai jālien uz vēdera un „jāizspiež visa sula”. Nav brīnums, ka arvien vairāk cilvēku nesasniedz pat 40 gadu vecumu. Nesaprotu, ko tie darba devēji no cilvēka grib – izverdzināt, pazemot?! Personīgi šādu darba devēju attieksmi pret potenciālajiem darbiniekiem varu skaidrot vienīgi ar to, ka viņi „labajos laikos” paņēmuši tik daudz kredītu gan par mājām, dzīvokļiem un mašīnām, ka tagad paši ir neizsakāmā izmisumā un vēl biznesā lāgā neiet, taču, lai nezaudētu savu statusu sabiedrībā, cenšas „turēties virs ūdens” visiem līdzekļiem. Un cilvēki, kas uzņēmumā tomēr strādā, ir nepieciešami. Darba devēji visādiem līdzekļiem vēlas panākt, lai tomēr darbs būtu paveikts, taču īpaši neiedziļinoties, lai darba veicējs par paveikto būtu kaut cik gandarīts.
Un ja šādi ilgi turpināsies, darba devēji nemainīs savu attieksmi, drīz vairs nebūs pat viena muļķa, kas melno darbu paveiks pat kā pārbaudījumu, vai darbam der. Atliek vien nopūsties un meklēt čemodānu...
Grieta
"Oi, ceru, ka drīz būs labāk, esmu nopircis/nopirkusi biļeti, nākamnedēļ lidoju prom."
Ekonomika uzlabojas? Interesanti, kamTelevīzijā stāsta, ka palēnām Latvijā ekonomika atkopjas, apstākļi uzlabojas. Interesanti kam? Nu, jā, pati novēroju, ka arvien vairāk parādās dažādi darba piedāvājumi. Acumirklī šķiet, ka darba tirgus atkopjas. Taču, kad sāk ar tiem iepazīties un sekot līdzi jaunumiem, kas ik dienas parādās darba sludinājumos, novēroju, ir tādi uzņēmumi, kam visu laiku ir vakances. Vai tad nu gluži nevar atrast darbiniekus, ka tajos visu laiku brīvas darba vietas?
Darba meklētāji esot slinki...
Kā argumentu šim esmu dzirdējusi, ka darba devēji izsakās, ka cilvēki ir slinki un negribot strādāt, grūti atrast labus darbiniekus. Taču papētot vairāk darba sludinājumus – ziniet tie darbi, pienākumi un prasības arī nezin nu kādas!!! Nemirstoši darba piedāvājumi: "pastnieka" – reklāmas lapiņu izdalītāja, pārdevēja pa telefonu, preču izplatītāja - segu, spilvenu, trauku utt. - "iesmērētāja" darbs; prasības: entuziasms, pašdisciplīna utt.; reklāmu izplatītājiem – jāspēj iekļūt kāpņu telpās, preču izplatītājiem un pārdevējiem – jābūt talantīgiem pārdevējiem. Neesmu vēl satikusi cilvēku, kas sajūsminātos par tiem, kas uz ielas uzbāžas ar visādām "lapelēm", būtu pateicīgi par pilnām pastkastītēm, kur jārokas papīros, lai vispār atrastu vēstules un laikrakstus, kam arī pastkastīte tā kā domāta, vai arī laipni atbildētu svešajiem zvanītājiem, kam būtībā nav nekā īpaši svarīgi sakāma, lai "neilgai sarunai" izbrīvētu laiku, un reti kurš vēl nav "atkodis" to pārdevēju biznesu, kas laipni piesakās atbraukt uz mājām un iepazīstināt ar nepārspējamiem putekļusūcējiem, segām un spilveniem, kur nemājo nezin kādas tur ērcītes (brīnums kā, līdz šim guļot esošajā gultas veļā, vēl esam dzīvi) utt. Savu aktualitāti sludinājumos arī nezaudē apsarga un šofera amats. Taču kurš gan var ilgstoši diennaktis būt nomodā un vēl teicami veikt savus darba pienākumus.
Neatbilstošas prasības jeb "sētnieks - slotas operators"
Nepieklājīgi neatbild uz vēstulēm
Taču nu pievērsīšos personīgi savai un sev tuva cilvēka pieredzei, atsaucoties uz darba sludinājumiem. Katru dienu sekojam līdzi jaunumiem darba sludinājumos, nav daudzi, kam atsaukties, taču pa retam gadās, kam aizsūtīt CV, – pusgada laikā ne no viena darba devēja nekādas reakcijas, pat atteikuma ne (labi, attaisnojums – ik dienas darba devēji saņem simtiem CV, nav laika katram atbildēt: "Piedodiet, Jūsu kandidatūra nav apstiprināta"). Vai tam būtu sakars ar motivāciju pieteikuma vēstulē? Lai cik daiļi to uzrakstītu, mēģinot radīt iespaidu, ka ilgojas pēc sapņu darba konkrētajā uzņēmumā, – atbildes nekādas. Vislabāko risinājumu izvēlējušies tie darba devēji, kas jau sludinājuma tekstā iekļāvuši frāzi, ka sazināsies (kādu ziņu dos) tikai tiem, kas tiks aicināti uz intervijām. Cerams, ka kādam tomēr šajā ziņā ir panākumi.
Smieklīgi maza alga, rēķinoties ar cilvēku izmisumu
Labāk veicas ar tiem darba piedāvātājiem, ar kuriem jāsazinās telefoniski un jāpiesaka sava kandidatūra. Vismaz uzreiz var noskaidrot – deri vai nederi darbam, vai maz ir kādas izredzes. Darba devēji pamatā par minimālo algu arī vairāk nevienam nesola. Strādāt gribošais samierinās ar to – vismaz kāda naudiņa, lai gluži badā nav jāmirst. Piekrītot dažādiem nosacījumiem, darba devējs piedāvā nākt strādāt jau nākamajā dienā. Darba meklētājs sapriecājas par to, ka viss tik ātri virzās uz priekšu. Taču ne viss ir tik labi kā šķiet, jau vairāki gadījumi, līdz šim neviens nav grasījies slēgt darba līgumu, taču saka: „Paskatīsimies, kā tev sanāk, un tad runāsim tālāk.” Uzreiz plinti krūmos mest būtu grēks. Bet kurš būtu iedomājies, ka var būt tik necilvēcīgi indivīdi! Izrādās, pusdienlaiks, veicot darbu, nav paredzēts, no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā „jārauj” bez apstāšanās – ne padzerties, ne paēst darba laikā. Darba devējs tevi visu laiku vēro, koriģē un baksta, un galarezultātā dienas beigās paziņo, ka esi visu dienu noslaistījies, darba rezultāta nav, un brīdī, kad esi iztaisnojis muguru, izrādās, esi bezmaz vai putnus skaitījis, lai tikai novilktu laiku. Un galu galā dabū noklausīties pārmetumus, izjust pazemojumu kā darbam nederīga persona. Uzreiz secini, ka pārbaudījumu neesi izturējis un ir divi varianti - piekrist tomēr vēl vienai iespējai sevi pierādīt vēl nākamajā dienā vai būt pietiekami lepnam, lai neļautu sevi vairs izverdzināt un pazemot, aiziet neatskatoties un vakarā atpūtināt sāpošo muguru un mēģināt sadziedēt uzberztās tulznas.
Jālien gluži vai uz vēdera darba devēja priekšā
Vilšanās, dusmas un rūgtums sirdī par to, ka cilvēkam, lai nopelnītu latu, ir gluži vai jālien uz vēdera un „jāizspiež visa sula”. Nav brīnums, ka arvien vairāk cilvēku nesasniedz pat 40 gadu vecumu. Nesaprotu, ko tie darba devēji no cilvēka grib – izverdzināt, pazemot?! Personīgi šādu darba devēju attieksmi pret potenciālajiem darbiniekiem varu skaidrot vienīgi ar to, ka viņi „labajos laikos” paņēmuši tik daudz kredītu gan par mājām, dzīvokļiem un mašīnām, ka tagad paši ir neizsakāmā izmisumā un vēl biznesā lāgā neiet, taču, lai nezaudētu savu statusu sabiedrībā, cenšas „turēties virs ūdens” visiem līdzekļiem. Un cilvēki, kas uzņēmumā tomēr strādā, ir nepieciešami. Darba devēji visādiem līdzekļiem vēlas panākt, lai tomēr darbs būtu paveikts, taču īpaši neiedziļinoties, lai darba veicējs par paveikto būtu kaut cik gandarīts.
Un ja šādi ilgi turpināsies, darba devēji nemainīs savu attieksmi, drīz vairs nebūs pat viena muļķa, kas melno darbu paveiks pat kā pārbaudījumu, vai darbam der. Atliek vien nopūsties un meklēt čemodānu...
Grieta
